Рижское Братское кладбище (РБК) является выдающимся и значительным мемориальным

ансамблем Латвии. Он посвящен воинам, павшим в I Мировой войне и в боях за

освобождение Латвии (1915-1920). На кладбище похоронены приблизительно 3000 героев,
в том числе около 300 неизвестных.
           %
РБК находится на северо-востоке Риги – в 5 км от центра города и занимает территорию 9
га. Устройство РБК продолжалось 21 год, и в его создании отмечаются два этапа:

1. 1915-1923 годы, когда в соответствии с предложениями директора Рижских садов

Андрея Зейдакса была обустроена ландшафтная часть кладбища.
2. 1923-1936 годы, когда ландшафт мемориала, в соответствии с замыслом Комитета
Братского кладбища был образован как ландшафный, архитектонический и
скульптурный ансамбль. Архитектоническими работами ансамбля руководил
профессор академик П.Федерс. Скульптурное оформление РБК создано по замыслу
скульптора К.Зале. В обустройстве ансамбля также принимали участие архитектор
А.Бирзниекс, скульпторы М.Шмалцс, Н.Маулицс, П.Бандерс и др.

Мемориальный ансамбль РБК освящен в День Лачплесиса – 11 ноября 1936 года. В него
входят три части:

1. Дорога раздумий с 205-метровой липовой аллеей;

2. Терраса героев с алтарем Священного огня и дубовой рощей;
3. Кладбищенское поле, которую завершает Стена Латвии с венчающей ансамбль
скульптурной группой – образом Матери с павшими сыновьями (называемой также
Матерью Латвии).

Когда переступаешь порог у ворот, в глубине пространства на расстоянии 457 м виден

образ Матери Латвии. Только когда пройдешь через Террасу героев и дойдешь до ее края,
во всем своем величии и трагизме открывается углубленное кладбищенское поле.
Оборвалась длинная Дорога раздумий, дойдя до символического, непреололимого порога,
по одну сторону которого находятся живые, по другую – умершие.
Мемориальный ансамбль РБК со своей глубокой художественной выразительностью и
высказанной в нем идеей является национальной гордостью Латвии. Это первый ансамбль
такого вида в Европе.
Ансамбль языком ландшафта, скульпурных образов и архитектуры свидетельствует
благодарность народа павшим героям. Присутствие народа выражают:

 Ландшафт – используются характерные для пейзажа, сельского двора и фольклора

элементы – липы, дубы, березки, шиповник и др.;
 Скульптура – вносит в ансамбль героизированные образы древнелатышских
воинов, а также дополняет их геральдикой, которая отражает административное
деление Латвии (1936 года): четыре области страны – Курземе, Земгале, Видземе,
Латгале; 19 уездов и 59 городов. В урне под образом Матери Латвии хранятся 517
горстей земли – по одной из каждой волости Латвии;
 в Архитектуре – местный строительный материал, извлеченный их земных недр
Латвии известковый туф.

На Братском кладбише имеются 13 скульптурных групп, которые выражены на горельефе

и барельефе. На входных воротах две пары Скорбящих всадников. Над ними – большой
герб Латвии, два креста и цифры ”1915-1920” (уничтожены во время советской
оккупации).  По обеим сторонам Кладбищенского поля расположены две выразительные
группы Раненых всадников: смерть как бы исчерпала силы древних воинов, однако
воплощающие сверхестественные силы кони пытаются вернуть их к жизни. У входного
газона центрального партера Кладбищенского поля установлены Два брата. У их
подножья – место упокоения скульптора K.Зале. Наиболее богата скульптурными
образами завершающая Стена Латвии. Четыре коленопреклоненные фигуры
символизируют области Латвии. Над ними – в верхней части стены – скульптурный мотив
Битва, в котором в удивительном видении скользят мимо фигуры древних воинов.
Венчает центральную часть Стены Латвии образ Матери Латвии, который заключает в
себе скорбь и благодарность народа павшим героям. Под ней Большой крест (уничтожен
во время советской оккупации). В незавершенных Воротах стрелков находится
скульптура Предки.+

Kārlis Zāle

Kārlis Zāle piedzima Lietuvas pilsētā Mažeiķos. Jaunības gadus viņš pavadīja Liepājā, kur palīdzēja savam
tēvam mūrniecības darbos. Tēlniecību pieminekļa autors apguva vairākās skolās – Kazaņas mākslas
skolā, Maskavā pie tēlnieka Stepana Erzjas, Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā. 1917. gadā
Zāle kļuva par Pēterburgas mākslas akadēmijas brīvklausītāju, bet jau 1918. gadā piedalījās
Monumentālās propagandas plāna īstenošanā Pēterburgā un par darbu „Garibaldi biste” izpelnījās īpašu
atzinību. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas, tēlnieks atgriezās Rīgā, taču, galvaspilsētā neatradis
darbu, viņš nolemj nākamos trīs gadus pavadīt Berlīnē, kur iepazina gan futūrismu, gan konstruktīvismu,
gan arī funkcionālismu. Kopā ar Aleksandru Dzirkali viņš Berlīnē izdeva mākslas žurnālu latviešu valodā
„Laikmets” (1923, Nr. 1−4) un publicējās tā laika aktuālajā mākslas presē, kā arī paguva piedalīties
Avangardistu kongresā Diseldorfā. Padzirdējis par Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa konkursa
izsludināšanu, 1923. gadā tēlnieks atgriezās Latvijā. Šie darbi arī noteica to, ka Kārlis Zāle kļuva par
latviešu monumentālās tēlniecības pamatlicēju. Mākslinieks veidojis arī mazāka mēroga memoriālus
citviet Latvijā, piemēram, pieminekli Brīvības cīņās kritušajiem Jaunpiebalgā.

Brāļu kapu ansamblis

Līdzās Latvijas karogam un ģerbonim kā Latvijas neatkarības simboli kalpo arī Brīvības
piemineklis un Brāļu kapu ansamblis. Abi Kārļa Zāles darbi ietver nacionālās kultūras pašapziņai
svarīgus tēlus un simbolus, kas atveidoti tā laika aktuālākajos tēlniecības risinājumos. Abi šie
tēlniecības darbi ir vieni no izcilākajiem Latvijas vēstures, arhitektūras un mākslas
pieminekļiem.

Latvijas valsts nepastāvētu, ja nebūtu drosmīgu, brīvprātīgu cīnītāju, kas piedalījās Brīvības
cīņās (1918−1920), tādēļ drīz pēc Latvijas Republikas dibināšanas 1920. gadu sākumā tika
pieņemti divi nozīmīgi politiski lēmumi saistībā ar šo cīņu dalībnieku godināšanu – par Brāļu
kapu ansambļa un Brīvības pieminekļa celtniecību. Abos konkursos uzvarēja tēlnieka Kārļa
Zāles piedāvātās skices.

Sadarbojoties tēlniekam Kārlim Zālem, arhitektiem Pēterim Federam (1868−1936),

Aleksandram Birzniekam (1893−1980) un ainavu arhitektam Andrejam Zeidakam (1874−1964),
1924. gadā pirmo no abiem objektiem sāka celt Brāļu kapu ansambli. Vēl pirms izsludinātā
konkursa par memoriāla veidošanu 1915. gada 15. oktobrī tagadējā Brāļu kapu teritorijā apbedīja
pirmos trīs Tīreļpurvā kritušos latviešu strēlniekus, tāpēc likumsakarīgi, ka Brāļu kapu ansambli
nolēma veidot tieši tur.

Brāļu kapu ansamblis arhitektoniski radīts, par pamatu ņemot vispasaules mirušo kultu – ar
vareniem vārtiem, pārdomu ceļu un mūžīgo uguni. To kopā veido 13 tēlniecības grupas.
Apmeklētāja ceļš līdz karavīru apbedījumiem projektēts kā pārdomu pilna, meditatīva
promenāde. Tā sākas, ieejot pa desmit metrus augstajiem un 32 metrus platajiem Allažu
šūnakmenī cirstajiem vārtiem, kas dekorēti ar divām  augstcilnī veidotām, 3,3 metrus augstām
jātnieku skulptūrām – „Sērojošie jātnieki”. Viesis tiek tālāk vests pa 205 metrus garu Liepu
gatvi, kas simbolizē sievišķo enerģiju. Tuvojoties mūžīgajai ugunij, to nomaina ozolu birzs, kas
simbolizē vīrišķo spēku. Terase vērsta ar skatu uz karavīru apbedījumiem un tās centrā atrodas
mūžīgā uguns. Tā simbolizē latviešu tautas pastāvēšanu. Savukārt sānos atrodas skulptūru grupa
„Ievainotie jātnieki” – kaujas zirgu mugurās, spēkus izsmēluši un ievainoti karavīri simboliski
tiek vesti uz mūža mājām.

Ansambli noslēdz sešus metrus augsta siena, uz kuras atveidoti Latvijas apriņķu un pilsētu
ģerboņi, kā arī četri senlatviešu karavīru tēli no dažādiem Latvijas novadiem. Noslēdzošās sienas
galvenā skulptūra ir monumentāla figūra „Māte Latvija”, kas noliek vainagu pār kritušajiem.
Vadošā un noslēdzošā skulptūra, kas pavada viscaur memoriālam, ir 18 metrus augstais „Mātes
Latvijas” tēls.

Tā kā Brāļu kapi tapa veselus 12 gadus, memoriālā var saskatīt stilistisku pāreju no
konstruktīvisma šķautņainajām formām pirmajās jātnieku grupās („Ievainotie jātnieki”) uz
plastiski grafiskākiem risinājumiem, ar nelielu Art Deco klātbūtni vēlāk radītajos pieminekļos,
piemēram, „Māte Latvija”. Pēc to atklāšanas 1936. gadā memoriāls kļuva par prototipu
vairākiem līdzīgiem pieminekļu ansambļiem Eiropā, piemēram, Sanktpēterburgā, Berlīnē u. c.
Brāļu kapi ir Latvijas izcilākais memoriālais ansamblis, to laikā no 1924.gada līdz 1936.gadam veidojuši
arhitekti A.Birznieks, P.Feders, tēlnieks K.Zāle un ainavu arhitekts A.Zeidaks. Ansambļa ideja iemiesota
galvenajā figūru grupā - „Māte Latvija ar saviem kritušajiem dēliem”. Memoriālo ansambli svinīgā
ceremonijā iesvētīja 1936.gada 11.novembrī - Lāčplēša dienā. Kapi sākas ar ieejas vārtiem, aiz tiem ir 205
metrus garā liepu gatve jeb Pārdomu ceļš. Gatves galā atrodas Varoņu terase ar Svētās uguns altāri. No
terases paveras skats uz kapulauku, ko noslēdz Latvijas siena un Mātes Latvijas tēls kopā ar kritušajiem
dēliem. Brāļu kapu skulptūras, it īpaši „Ievainotā jātnieka” tēli, ir veiksmīgākās Kārļa Zāles daiļradē.
Memoriālam ir liela nozīme mūsdienās - kritušie varoņi tiek pieminēti ikgadējās karaspēka parādes laikā.

Mātes Latvijas skulptūru grupas – deviņus metrus augstās Mātes Latvijas skulptūras un sienas,
kuru rotā četri latviešu karavīru tēli jeb Latvijas novadu, Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un
Latgales simboli. Katra kapa kopiņa ir atzīmēta ar vienādiem kapakmeņiem – taisnstūra formas
Raunas dolomīta plāksnēm, uz kurām uzrakstīts kritušā vārds, dienesta pakāpe, miršanas gads un
datums. Taču starp šiem vārdu akmeņiem Brāļu kapos ir atrodamas vairākas plāksnes, uz kurām
rakstīts “Nezināms”.
Latvijas Kara muzejs atrodas Rīgā, Smilšu ielā 20, vienā no Vecrīgas simboliem Pulvertornī (celts
17.gadsimtā, mūsdienu izskatu ieguvis 19.gadsimta beigās) ar jaunāku laiku piebūvi (celtniecība pabeigta
1940.gadā).Muzejs ir viens no lielākajiem valsts nozīmes muzejiem Latvijā, bet pēc sava profila ir lielākais
muzejs Latvijā. Muzeja misija ir Latvijas kara vēstures pētniecība, muzeja krājuma saglabāšana un
papildināšana, sabiedrības izglītošana jautājumos militārajā jomā, kas saistās ar Latvijas teritorijā
norisējušām kara darbībām, Latvijas valsts dibināšanos, attīstību un vēlāko okupāciju. Muzeja mērķis ir
atklāt sabiedrībai sarežģīto Latvijas militāri politisko vēsturi, īpaši akcentējot 20.gadsimtu, kura laikā
latviešu tautai nācās divas reizes izcīnīt savu neatkarību. Muzejs, par savu sākotnējo mērķi, 20.gs pirmajā
pusē izvirzīja latviešu tautas cīņas par brīvību un neatkarību atspoguļošana muzeja ekspozīcijas,
nacionālas pašapziņas celšana, Tēvzemes mīlestības ieaudzināšana. Muzejs ir vienīgais tik liela mēroga
militārās vēstures muzejs Latvijā, kurš nodarbojas ar Latvijas un tās teritorijas militāro vēsturi. Tas ir arī
viens no lielākajiem un modernākajiem kara vēstures muzejiem Baltijas jūras reģionā. Muzejs
nodarbojas ar zinātniski pētniecisko darbu un sabiedrības izglītošanu, kā arī, zināmā mērā, ar patriotisma
audzināšanu.…

Saturs ir izklāstīts hronoloģiski ekspozīcijās (no senākiem laikiem līdz mūsdienām), tāpat ir
domāts par noformējumu (kas kopumā gan rada iespaidu, ka vienā ēkā būtu vairāki muzeji no
visai atšķirīgiem laikiem un visai atšķirīgu pieeju apmeklētāju uzrunāšana). Tiek piedāvāta
oriģināla ekspozīcija "Karavīri un karamāksla 9.—16.gs.", kas cenšas uzburt ainu par laikmeta
norisēm (tekstu izšķirtspēja un apgaismojums gan "klibo"), savukārt ekspozīcijā "Latvija un
latviešu karavīri 17.—18.gs." rasta iespēja "pašaudīties" gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Kā visai vienmuļa jāraksturo ekspozīcija "Latvieši kara klausībā 19.gs. līdz 20.gs. sākumam",
taču to kompensē ekspozīcija "Latvijas iedzīvotāji I pasaules karā" (vēl precīzāk — tieši tās
ievads un 1914.gada notikumu projicēšana). Tā ir kā pozitīvs "kronis visam", jo mākslinieciskā
dizaina autors ir Holgers Elers no dizaina biroja "H2E" (ne viens vien muzejs atdzimis,
pateicoties tieši šīs komandas iesaistei). Ekspozīcija "Latvijas iedzīvotāji I pasaules karā" ir tieši
tāda, kādu gribētos redzēt visu Latvijas Kara muzeja noformējumu (lakonisku, kā "pieskārienu"
detaļām, kas beigās tomēr parāda kopainu).

            Turpinājumā tiek piedāvāta 2018.gadā atklātā saturiski vērtīgā (lai gan — "kaut kur jau
redzēts") ekspozīcija "Latvijas valsts izveidošana un Neatkarības karš. 1918.—1920.", no kuras
izriet ekspozīcijas "Latvijas valsts aizsardzība 1920.—1940." un "Latvija II pasaules karā"
(vizuālajā ziņā abas ir kā lēciens pagātnē). Svaigāks un modernāks skatījums uz karošanu tiek
piedāvāts pastāvīgajā izstādē "Latvijas karavīri miera uzturēšanas misijās un starptautiskajās
operācijās. 1996.—2016.gads" — miers ir jāuztur un to var panākt arī sadarbojoties.
Kara muzejā tika atklāta jaunā ekspozīcija “Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā”.

 Latvijas Kara muzeja pastāvīgā ekspozīcija «Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā» ieguvusi balvu
konkursa «German Design Award 2018» kategorijā Labākais izstāžu dizains. Tā autori ir dizaina birojs
«H2E», savukārt par saturu gādājuši Latvijas Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas
vadītāja Ilze Krīgere un nodaļas vēsturnieks Klāvs Zariņš.

Latvijas Kara muzeja pastāvīgā ekspozīcija «Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā» ieguvusi balvu
konkursa «German Design Award 2018» kategorijā Labākais izstāžu dizains. Tā autori ir dizaina birojs
«H2E», savukārt par saturu gādājuši Latvijas Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas
vadītāja Ilze Krīgere un nodaļas vēsturnieks Klāvs Zariņš.

kspozīcijas koncepciju visprecīzāk raksturo jēdziens «dekonstrukcija» — karš kā postošs spēks,

kas salauž cilvēku dzīves un maina vēstures notikumu gaitu. Ekspozīcija atveido stihisku kara
vidi ar tranšeju fragmentiem, kas vada apmeklētāju izstādē, periodiski mainot virzienu un radot
sajūtu, ka viņš ir apmaldījies laikā un telpā. Izstādē kopumā ir skatāmi vairāk nekā 1200
vēsturiski priekšmeti, kas tiek demonstrēti stilizētās munīcijas kastēs ar īpaši plānām stikla
robežplaknēm, liekot domāt, ka ieročus var paņemt un atkal izmantot karā. Papildu informāciju
par svarīgākajiem eksponātiem var iegūt, izmantojot skārienjūtīgus ekrānus, savukārt kara
norises gaitu palīdz izprast skaidrojošas kartes, kā arī informatīvas audiovizuālās projekcijas, kas
ievada un noslēdz ekspozīciju. Ekspozīcijā dominē pelēkā krāsa, uz kuras fona izceļas izstādes
revolucionāri sarkanais posms, kā arī spoguļu siena ekspozīcijas noslēgumā, kas aicina
apmeklētāju ieraudzīt pašam sevi Pirmā pasaules kara rezultātu kontekstā.

«Izpratne par vēsturiskiem notikumiem ir pamats, uz kā balstām nākotnes lēmumus, un tas ir

izaicinājums ar dizainu palīdzēt apmeklētājam saprast, kā un kāpēc. It īpaši runājot par tik
sarežģītu vēstures posmu Latvijā kā Pirmais pasaules karš. Ekspozīcijas dizains ir mūsu saziņas
valoda konkrētajā telpā un laika nogrieznī, kuru apmeklētājs pavada ekspozīcijā. Mēs aicinām
klusi padomāt par vēsturi, nacionālo apziņu, atbildību pret sevi un sabiedrību. Tas ir mūsu
vēstures stāsts, kas ir ietekmējis ikvienu no mums,» tā «H2E».

Ekspozīcija ,,Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā" tiek atklāta laikā, kad visā pasaulē
piemin Pirmā pasaules kara notikumus. Janvārī aprit 100 gadi kopš Ziemassvētku kaujām –
lielākās militārās operācijas Latvijas teritorijā Pirmā pasaules kara laikā.  

Latvijas valsts dibināšanai priekšnoteikumus radīja Pirmā pasaules kara norises, tādēļ jo
būtiskāk, sagaidot valsts simtgadi, ir izglītot sabiedrību par latviešiem Pirmajā pasaules
karā.

Plašā ekspozīcija, kas izvietota 380 m2,  sastāv no diviem tematiskiem blokiem. Pirmā daļa
veltīta Pirmā pasaules kara notikumiem Eiropā un Latvijā, savukārt otrā – politiskajām un
militārajām pārmaiņām 1917. gadā, kas iesaistīja latviešu strēlniekus Pilsoņu karā Krievijā.
Nozīmīga ekspozīcijas daļa atvēlēta arī civiliedzīvotāju, latviešu strēlnieku atgriešanās procesam
no Krievijas un karagūstekņu nometnēm. Ekspozīcijas hronoloģiskais rāmis aptver laika posmu
no 1914. -1922.gadam.

Pirmais pasaules karš jaunajā Latvijas Kara muzeja ekspozīcijā tiek rādīts kā totāls karš,
kurā iesaistīti gan karavīri frontē, gan civiliedzīvotāji frontes aizmugurē.
Ekspozīcijas centrālā vieta  veltīta latviešu strēlniekiem, viņu kaujas gaitām un sadzīvei, paralēli
atspoguļojot arī pretinieku. Būtisks ekspozīcijas elements ir laikabiedru atmiņu, vēstuļu un
dienasgrāmatu fragmenti, kas ļauj pietuvināties laika notikumiem, izjūtām un domām.

Krājums

Jaunā ekspozīcija būs vislielākais pieejamais publiskais krājums par Pirmo pasaules karu
Latvijā, kurā varēs aplūkot 1231 eksponātus - 95 ieročus, 11 plakātus, 42 atklātnes, 384
priekšmetus, 131 dokumentu un 568 fotogrāfijas.

Unikālie eksponāti:

 Vācu 250 mm tranšeju mīnmetējs ,,Albrehts"

 Beļģijas armijas 1917. gada parauga eksperimentālā bruņucepure "Karaliene Elizabete"
 Latviešu strēlnieku pašdarinātie sadzīves priekšmeti
 Austroungāru karagūstekņa darināts spieķis
 Pirmo trīs latviešu strēlnieku bataljonu karogu atdarinājumi

Interaktīvie risinājumi

Vēsturiskā satura sasaiste ar šodienas realitāti, mūsdienīgi aktuāls dizains un interaktīvi

risinājumi padara ekspozīciju interesantu un ērti uztveramu dažādām auditorijām. Jaunajā
ekspozīcijā būs apskatāmi telpiski un multimediāli objekti, kuros tiks izmantotas arī attēlu un
vizuālo efektu projekcijas. Kopumā apmeklētājiem būs pieejamas 3 animētas projekcijas , 5
skārienjūtīgi ekrāni un 15 digitālie ekrāni.

Unikāls ekspozīcijas dizains

Ekspozīcijas risinājumam autori izmantojuši stihisku kara frontes vidi, kurā galvenais objekts ir
munīcijas kastes. Ekspozīcijas dizains veidots tā, lai apmeklētājam pastarpināti rastos
sajūta, ka viņš atrodas armijas arsenālā, un viss, kas atrodas telpā, var atkal ,,sākt kalpot"
karam.

Īpaši uzsverams ir fakts, ka pirmo reizi Latvijas muzeju vēsturē  visā ekspozīcijā tiek
izmantots "neredzamais" stikls, jeb ARTGLASS. To neredzamu padara no abām pusēm
vairākas reizes pārklāta metāla oksīdu kārtiņa, kuras biezums ir salīdzināms ar vienu piecsimto
daļu no cilvēka mata biezuma. Šādu stiklu izmanto pasaules prestižākajos muzejos un mākslas
galerijās. ,,Neredzamā"-  antireflektīvā stikla pielietošana samazina fizisko barjeru starp muzeja
vērotāju un eksponātu, ļaujot saskatīt pat sīkāko objekta detaļu.

Latvijas valsts dibināšanai priekšnoteikumus radīja Pirmā pasaules kara norises, tādēļ atzīmējot
Ziemassvētku kauju un sagaidot valsts simtgadi, Latvijas Kara muzejs aicina apmeklēt jauno
ekspozīciju “Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā”.

 
 

Latvijas Kara muzeja ekspozīcija būs Latvijā visplašākais sabiedrībai pieejamais vēstures stāsts
par Pirmo pasaules karu, kas veidots no 1230 vēstures liecībām.

Plašā ekspozīcija, kas izvietota 380 kv.m., sastāv no diviem tematiskiem blokiem. Pirmā daļa
veltīta Pirmā pasaules kara notikumiem Eiropā un Latvijā, savukārt otrā – politiskajām un
militārajām pārmaiņām 1917. gadā, kas iesaistīja latviešu strēlniekus Pilsoņu karā Krievijā.
Nozīmīga ekspozīcijas daļa atvēlēta arī civiliedzīvotāju, latviešu strēlnieku atgriešanās procesam
no Krievijas un karagūstekņu nometnēm. Ekspozīcijas hronoloģiskais rāmis aptver laika posmu
no 1914.-1922. gadam.

 
 

Pirmais pasaules karš jaunajā Latvijas Kara muzeja ekspozīcijā tiek rādīts kā totāls karš,
kurā iesaistīti gan karavīri frontē, gan civiliedzīvotāji frontes aizmugurē.

Ekspozīcijas centrālā vieta veltīta latviešu strēlniekiem, viņu kaujas gaitām un sadzīvei, paralēli
atspoguļojot arī pretinieku. Būtisks ekspozīcijas elements ir laikabiedru atmiņu, vēstuļu un
dienasgrāmatu fragmenti, kas ļauj pietuvināties laika notikumiem, izjūtām un domām.

Apmeklētājiem būs unikāla iespēja aplūkot pirmo trīs latviešu strēlnieku bataljonu karogu
atdarinājumus.

 
 

Vēsturiskā satura sasaiste ar šodienas realitāti, mūsdienīgi aktuāls dizains un interaktīvi

risinājumi padara ekspozīciju interesantu un ērti uztveramu dažādām auditorijām. Jaunajā
ekspozīcijā būs apskatāmi telpiski un multimediāli objekti, kuros tiks izmantotas arī attēlu un
vizuālo efektu projekcijas. Kopumā apmeklētājiem būs pieejamas 3 animētas projekcijas, 5
skārienjūtīgi ekrāni un 15 digitālie ekrāni.

Ekspozīcijas risinājumam autori izmantojuši stihisku kara frontes vidi, kurā galvenais objekts ir
munīcijas kastes. Ekspozīcijas dizains veidots tā, lai apmeklētājam pastarpināti rastos
sajūta, ka viņš atrodas armijas arsenālā, un viss, kas atrodas telpā, var atkal “sākt kalpot”
karam.

Latviešu karavīri 1. Pasaules karā. 1914. – 1918.

Sākoties 1. Pasaules karam, Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa. Tās iedzīvotāji
iesaistījās karadarbībā jau no pirmajām kara dienām. 1915. gada augustā krievu 12. armijas
sastāvā nodibināja 9 latviešu strēlnieku bataljonus, kuros brīvprātīgi iestājās 8 tūkstoši karavīru.

Plašajā ekspozīcijā izstādītie priekšmeti atspoguļo leģendāro latviešu strēlnieku cīņu gaitas.
Ekspozīcija iepazīstina ar citu karā iesaistīto Eiropas valstu bruņojumu un karavīru ekipējumu.

Apmeklējot šo ekspozīciju, Jūs varēsiet apskatīt unikālus eksponātus – 10 kg smagās itāļu

karavīru krūšu bruņas, pasaulē tikai dažos eksemplāros saglabājušās 2 kg smagās bruņucepures
“Farina”, strēlnieku formas tērpus, relikvijas un citus oriģinālus priekšmetus.

http://www.karamuzejs.lv/index.php?id=4&sid=5

************************************************
Latvijas valsts dibināšana un Atbrīvošanas cīņas 1918. – 1920.

1918. gada 18. novembrī Rīgā tika proklamēta neatkarīga Latvijas valsts, lai gan Latvijas
teritorijā atradās vācu okupācijas karaspēks un no austrumiem draudēja Padomju Krievijas
karaspēks.

Ekspozīcija atspoguļo pirmo latviešu nacionālā karaspēka vienību, vēlāk – Latvijas armijas,
formēšanos un cīņas pret krievu un vācu monarhistiem, kā arī lieliniekiem. Svarīga loma šo cīņu
laikā bija britu, franču, igauņu un poļu karaspēku atbalstam.

Apmeklējot šo ekspozīciju, Jūs varēsiet apskatīt unikālus eksponātus – pirmie Ministru kabineta
sēžu protokolus, daļu no unikālās apgriežņu kolekcijas, Pētera Stučkas personīgās lietas, kā arī
citus oriģinālus priekšmetus – dokumentus, fotogrāfijas, ieroču un formas tērpus.

http://www.karamuzejs.lv/index.php?id=4&sid=6

***********************************************************
Latviešu karavīri Pilsoņu karā Krievijā 1918. – 1921.

Latviešu strēlnieki pilsoņu karā Krievijā karoja abās frontes pusēs – gan sarkanajā armijā, gan
“baltajās” armijās, gan latviešu nacionālajās karaspēka vienībās Sibīrijā un Tālajos Austrumos.

Ekspozīcija apskatāmi unikāli Sarkanajā armijā un ‘baltajās” armijās dienošo latviešu strēlnieku
personīgās lietas, dokumenti.

Īpašu uzmanību vērts pievērst materiāliem, kas atspoguļo čehoslovāku korpusā ietilpstošā
Troickas bataljona (latviešu nacionālā karaspēka vienība) gaitām Sibīrijā un Mandžūrijā, kā arī
karavīru mājupceļam uz Latviju apkārt Āzijai, Āfrikai un Eiropai 1920. gadā.

http://www.karamuzejs.lv/index.php?id=4&sid=7
Pirmā pasaules kara piemiņas akmens „Bēgļu ceļ

717.Piemiņas akmens pirmajai latviešu strēlnieku uzvarai 1915.gada 29.oktobrīĶekavas novads, Ķekavas pagasts, Plakanciems,
„Ausmas”2015.

717.Piemiņas akmens pirmajai latviešu strēlnieku uzvarai 1915.gada 29.oktobrīĶekavas novads, Ķekavas pagasts, Plakanciems,
„Ausmas”2015. g.8070 014 00391418.Piemiņas zīme 1916.gada jūlija kaujām Spieķu kalnāĶekavas novads, Ķekavas pagasts, pie Spieķu
kalna, „Kauliņi”1989. G

Piemineklis „Gara spēkam un brīvībai” (Važu rāvējs)Ķekavas novads, Daugmales pagasts, „Vedmeri
81721.Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku kapsēta pie KuģiemĶekavas novads, Ķekavas pagasts, mežā, pie Ķekavas upes labā krasta
un „Kuģu” mājām1925. g.8070 010 01641822.

Pirmā pasaules kara vācu un krievu karavīru kapsēta „Neuhof”Ķekavas novads, Ķekavas pagasts, Odukalns, pie „Miķelsoniem”1939.

Pirmā pasaules kara vācu un krievu karavīru kapsēta „Wewer”Ķekavas novads, Daugmales pagasts, pie Daugmales (Čandaru)
kapsētas8056 002 02762327.Pirmā pasaules kara vācu un krievu karavīru kapsēta „Lelmelup II”Ķekavas novads, Ķekavas pagasts, Mellupi,
pie Dārzniekiem1938. g.8070 016 00402428.Pirmā pasaules kara vācu karavīru kapsēta „Lelmelup I”Ķekavas novads, Ķekavas pagasts,
Mellupu kapsētā8070 016
irmā pasaules kara latviešu strēlnieku un krievu karavīru kapsēta pie ButleriemĶekavas novads, Ķekavas pagasts, pie Butleriem, uz D no
Butleru (bij. mežs. Bērziņa mājas) un ~1 km uz ZR no Pārupjiem1931. g.

Nāves sala ir aptuveni 2 kvadrātkilometrus liels lēzens paaugstinājums Daugavas kreisajā krastā.
No rietumiem, ziemeļiem un austrumiem šo salu iekļauj Daugava, no dienvidiem - maza
Daugavas pieteka.

Pirmajā Pasaules karā Krievijas armijai 1915.gada rudenī atkāpjoties no Kurzemes un Zemgales,
dažas karaspēka daļas bija palikušas Daugavas kreisajā krastā un ierakušās minētās pietekas
līnijā. Šos ierakumus izveidoja par stipru, lielam garnizonam piemērotu placdarmu, ko nosauca
par Ikšķiles priekštilta nocietinājumu.

 
 

Latviešu strēlnieki šauro zemes strēli starp vācu ierakumiem un Daugavas krasta viļņiem
nosauca par Nāves salu.
 
No 1916.gada aprīļa Nāves salā vissmagākās pozīcijas aizstāvēja 2.Rīgas un 3.Kurzemes latviešu
strēlnieku bataljons. Abas vienības viena otru ierakumos nomainīja ik pēc 3 nedēļām.
 
1916.gada pavasara, vasaras cīņās Nāves salā strēlnieki zaudēja aptuveni pusotra simta karavīru,
tika arī ievainoti abi bataljona komandieri Jānis Kalniņš un Jānis Francis.
 
Visnežēlīgākais uzbrukums sākās 1916.gada 25.septembra agrā rītā, kad vācu armija pret Nāves
salas aizstāvjiem pielietoja indīgās gāzes.
 
Tās pašas dienas pievakarē pār kājinieku tiltiņu un laivās 2.Rīgas bataljona strēlnieki drosmīgi
devās gāzu saindētajā peklē, lai palīdzētu smagi cietušajam 173.Kameņeckas pulkam. Placdarmu
strēlnieki aizstāvēja līdz 1916.gada 28.septembra vēlam vakaram.
 
1917.gada jūlijā pēc Krievijas 12.armijas pavēlniecības rīkojuma, lai iztaisnotu frontes līniju,
Nāves salu bez kaujas atdeva vāciešiem.
 
 

 
 
1919.gada rudenī Nāves salā un tās tuvumā notika sadursmes starp Latvijas Republikas armijas
vienībām un bermontiešiem.
 
1924.gada 27.jūlijā Latvijas Republikas Valsts prezidents Jānis Čakste atklāja pieminekli Nāves
salas aizstāvjiem (Pieminekļa autors – arhitekts Eižens Laube). Tas bija Latvijā pirmais
1.Pasaules kara kauju un Brīvības cīņu atcerei veltītais piemineklis.
 
1932.gada 22.jūnijā Varoņu piemiņas dienā iesvētīja septiņu nezināmo Krievijas armijas
karavīru Brāļu kapus.
 
1936.gada novembrī tika pabeigta Nāves salas muzeja celtniecība (arhitekts Roberts Legzdiņš).
Tā laika kara ministrs, ģenerālis Jānis Balodis par muzeja direktoru iecēla bijušo strēlnieku,
Lāčplēša ordeņa kavalieri Jāni Reingoldu.
 
20. – 30.gados Nāves salā rīkotie pasākumi ieņēma nozīmīgu vietu jaunatnes Tēvzemes
mīlestības audzināšanā, to arī bieži apmeklēja tūristi.
 
1964.gadā negaisa laikā nodega Nāves salas muzejs.
 
1974./75.gadā līdz ar Rīgas HES ūdenskrātuves izveidošanu, lielākā daļa Nāves salas teritorijas
tika appludināta.
 
1994.gada 30.jūlijā, atzīmējot pieminekļa 70 gadu jubileju, Nāves salu apmeklēja Valsts
prezidents Guntis Ulmanis.
 
 

Kopš Latvijas Valsts neatkarības atjaunošanas, rūpes par Nāves salu un pieminekli uzņēmusies
Daugmales pagasta padome, tagad Ķekavas novada pašvaldība un Daugmales pagasta pārvalde,
Daugmales mazpulks „Dzirkstelīte”, Latvijas Nacionālie bruņotie spēki, Jānis Hartmanis,
Zemessardzes 17.bataljons, mežniecību darbinieki ar „Meža dienu” pasākumiem un vēl daudzi
citi entuziasti, kas jūt to īpašo saikni ar šo traģiskiem notikumiem apvīto un tajā pašā laikā ar ļoti
īpašu auru apveltīto vietu.

Dziesma, kuru var uzskatīt par Nāves salas himnu.

 
Autors nezināms
***
Nāc uz Nāves salu, tur tev’ gaidīšu
 Un pie raķeš’ gaismas saldi skūpstīšu.
 
Zilas tavas acis, skaidra tava sirds,
Sārti tavi vaigi, rožu lūpas mirdz.
 
Bet nav pusnakts pāri – zēns jau karā krīt,
Un pie raķeš’ gaismas meitēn’ as’rās mīt.

Ķekava Butleru Latviešu strēlnieku brāļu

kapi
Pirmais pasaules karš

Ķekava Butleru Latviešu strēlnieku brāļu kapi

(Foto R. Ķipurs 2015) Ķekava Butleru Latviešu strēlnieku

brāļu kapi (Foto R. Ķipurs 2015) Ķekava Butleru Latviešu

strēlnieku brāļu kapi (Foto R. Ķipurs 2015)

Ķekava Butleru Latviešu strēlnieku brāļu kapi (Foto R. Ķipurs 2015)

Ķekava Butleru Latviešu strēlnieku brāļu kapi

(Foto R. Ķipurs 2015)
http://parkekavu.wordpress.lv/2013/02/19/par-butleru-bralu-kapiem-vajag-pavisam-maz-ja-vien-
sirds-ir-istaja-vieta/

Ķekava Butleru Latviešu strēlnieku brāļu kapi

Butleru Brāļu kapos apglabāti 1916. gada jūlija kaujās krituši 6.Tukuma un 7.Bauskas Latviešu
strēlnieku pulku 250 Latviešu strēlnieki un 160 Krievijas impērijas armijas karavīri. Tajā skaitā
divu Jura krustu kavalieris Latviešu strēlnieks Voldemārs Kupers. 1989. gada 29. jūlijā
atjaunojot Brāļu kapu komiteju noticis piemiņas dievkalpojums un sakopšanas talka. Vieni no
lielākajiem brāļu kapiem Rīgas apkārtnē.

Uzraksts uz centrālā kapakmens vēsta: „Daudz paaudzes še attecēs un jūsu darbus pieminēs.”

Pēc A. Birznieka meta darināts no Allažu šūnakmens piemineklis, kurš Ķekavā netālu no Butleru
mājām tika atklāts 1931. gada 26. maijā.

Butleru kapi atradās netālu no Butleru mājām. Mūsdienās Ķekavas novads, netālu no Rīgas
apvadceļa. Grūti pieejams (iepriekš jāizpēta karte vai 56°47’25.45″Z 24°13’13.50″A)

Arhitekts Eižens Laube un latviešu strēlnieku

piemiņa
12.06.2015 | Aija Grīnvalde

Arhitektam Eiženam Laubem – divu brāļu kapu pieminekļu autoram mūsu novadā – šogad 135.
Savukārt pērnvasar apritēja 90 gadi, kopš Valsts prezidents Jānis Čakste kupli apmeklētā
pasākumā Nāves salā atklāja Latvijā pirmo piemiņas zīmi Pirmā Pasaules kara un Brīvības cīņu
varoņiem, bet šogad šāda jubileja ir piemineklim pie Kuģu mājām.

           Eižens Laube (dzimis 1880. g. 25. maijā Rīgā un miris 1967. g. 21. jūlijā Portlendā,
ASV), studējot Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, 1906. g. ieguva inženiera
arhitekta diplomu un jau nākamajā gadā izveidoja savu būvbiroju, kas drīz kļuva par vienu no
lielākajiem Rīgā. Jau 27 gadu vecumā viņš tika ievēlēts par Rīgas Politehniskā institūta docentu,
lasīja lekcijas un vadīja nodarbības zīmēšanā un arhitektūras projektēšanā. Līdztekus šim darbam
viņš 1901.-1914. g. bija projektējis ap pussimt namu Rīgā, tostarp ar jūgendstila iezīmēm (piem.,
Alberta ielā 12 kopā ar arhitektu Pēkšēnu) un nacionālā romantisma stilā, arī ēku ar senlatviešu
pils siluetu u. tml. Pirmā pasaules kara laikā viņš devās uz Maskavu, kur turpināja darbu
evakuētajā institūtā un nodevās zinātniekiem pētījumiem, sarakstot darbu „Krāsu un formu
loģika” (izd. 1921. g.). 1917.g. viņš atgriezās Rīgā un darbojās kā mācību spēks vācu okupācijas
laikā nodibinātajā augstskolā „Baltische Technische Hochschule”, bet, izveidojoties Latvijas
valstij, bija Latvijas augstskolas dibinātāju vidū un Arhitektūras fakultātes pirmais dekānu. Kopš
1938. g. viņš bija Nacionālās celtniecības komitejas loceklis un arhitektonisko jautājumu
komisijas priekšsēdētājs. Pēc iecelšanas par Valsts Prezidenta Rīgas pils pārbūves un izbūves
komisijas priekšsēdētāju viņa pārziņā atradās šo darbu projektu izstrāde un būvuzraudzība.
Ievērojamākie Latvijas Republikas laikā E. Laubes veiktie darbi ir: Vidzemes bruņniecības nama
pārbūve par Saeimas namu, Sv. Jāņa baznīcas restaurēšana un Sv. Mārtiņa baznīcas remontdarbi,
Latvijas Universitātes ēkas pārveidojums, Ķemeru viesnīcas projektēšana (piecstāvu celtne ar
jumta terasi un torni centrā), Rīgas Latviešu biedrības nama pārbūve un jaunbūve (kopā ar E.
Poli), vairāki nami Rīgā un Latvijas cukurfabrikas ēka Jelgavā, kā arī Rīgas pils jaunā svētku
zāle, vestibils un Triju zvaigžņu tornis. Projektējot Rīgas Latviešu biedrības nama pārbūvi un
jauno piebūvi, Laube pats izstrādājis zīmējumus visām detaļām – kāpņu margām, durvīm,
portāliem kamīniem, apgaismes ķermeņiem, mēbelēm, ģipša veidojumiem sienu un griestu
apdarē, kā arī krēsliem, kas katrai telpai bija atšķirīgi. Pārbūvējot Rīgas pili, tika modernizēts
vestibils priekšpilī, ceturto stāvu apvienoja ar bēniņiem, pils ziemeļaustrumu daļā izveidoja plašu
un greznu svētku zāli, bet trešo stāvu ar zāli savienoja Triju zvaigžņu tornis ar Latviju
simbolizējošām trīs zvaigznēm smailē.

        Pēc Latvijas okupācijas 1940. g. Laube tika atcelts no visiem amatiem. Otrā pasaules kara
beigās viņš devās uz Vāciju, kur 1948.-1950. g. bija Baltijas universitātes Arhitektūras un
inženierzinātņu fakultātes profesors un dekāns, bet 1950. g. pārcēlās uz ASV, kur sākumā
darbojās arhitektūras projektu birojā Vašingtonā, bet pēc tam strādāja pie grāmatas „Raksti par
arhitektūru”, tādejādi turpinot jau 1908. g. sāktās populārzinātniskās un zinātniskās publikācijas.

        Vairāk nekā 200 E. Laubes projektēto namu joprojām ir Rīgas arhitektūras lepnums.  

         Iespējams, ka mazāk zināms, bet, manuprāt, ne mazāk vērts ir viņa devums latviešu
karavīru piemiņas iemūžināšanā.

Dzīves apstākļi pēc Pirmā pasaules kara bija smagi, tomēr daudziem rūpēja arī kritušo karavīru
piemiņas saglabāšana. Jau 1920. g. martā tika izveidota Brāļu kapu komiteja, kas nolēma „lūgt
valdību pārņemt savā rīcībā vēsturiskas kauju vietas, stājoties pie kritušo karavīru kapu
apzīmēšanas un uzkopšanas visā valstī”. Tika pieņemts lēmums Atbrīvošanas cīņu un Pirmā
pasaules kara kauju piemiņas vietas iezīmēt ar īpašiem kaujas pieminekļiem. Šādu skici tipveida
piemineklim – ar apakšzemes telpu nelielam muzejam – 1921. g. izstrādāja arhitekts E. Laube.
1923. g. jūnijā tika pieņemts un izsludināts „Likums par vēsturiskām kauju vietām”; tas noteica
šādu vietu apzināšanu un iezīmēšanu, uzceltos pieminekļus nodot Pieminekļu valdes pārziņā.
Savukārt Pieminekļu valde lūdza Kara ministriju iesniegt „sarakstus un plānus par šādām
vietām” un izteikt savus priekšlikumus „par tām vēsturisko cīņu vietām, kuras būtu uzglabājamas
neaizskartas kā kaujas pieminekļi.”   

        Latvijā pirmais piemineklis Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu atcerei atklāts 1924. g. 27.
jūlijā Nāves salā, un tā autors ir E. Laube. Vara plāksnē iegravēts: „Tēvu zemes mīlestību pirmā
vietā stādījāt, latvju dēlu varonību citām tautām rādījāt.”. Kauju laikā sapostītā apkārtne turpmāk
tika labiekārtota, uzbūvēja arī speciālu ēku muzejam.

         Ideja par vienotu Kaujas pieminekli visā Latvija īstenota netika, taču E. Laube
augstākminēto skici pārstrādāja, izveidojot līdzīgus pieminekļus piecos brāļu kapos, tostarp pie
Kuģu mājām Ķekavā. Kopš 1930. gadiem katrs piemineklis tika celts pēc individuāla projekta.

Pie Kuģu mājām 1916. g. kauju laikā bija izveidojies plašāks kapulauks, sastāvošs no
atsevišķiem apbedījumiem – ar sētiņu visapkārt un augstiem vārtiem, kurus vainagoja uzraksts
latviešu un krievu valodā „Tēvu zemes brīvestību pirkām mēs ar asinīm”. Šī devīze saglabāta arī
E. Laubes projektētajā un Brāļu kapu komitejas celtajā piemineklī, kas atklāts 1925. g. 26. jūlijā,
piedaloties „milzumam ļaužu no Rīgas, Baldones un plašākas apkaimes”, pie kam „no Rīgas ar
tvaikoni „Dole” vien bija atbraukuši ap 600 strēlnieku piemiņas godinātāju, kuri nebija likuši
traucēties par karstā saulē veicamo piecu kilometru ceļagabalu no kuģīša piestātnes līdz Brāļu
kapiem Ķekavā. Pa ceļam šim gājienam pievienojās Doles sabiedriskās organizācijas un daudz
ļaužu ar vaiņagiem, karogiem un orķestri.” Pieminekli, veltītu 6. Tukuma, 7. Bauskas, 8.
Valmieras un 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu 200 kritušo karavīru piemiņai, iesvētīja
prāvests Roznieks. Bija ieradušies valdības un armijas pārstāvji (satiksmes ministrs Pauļuks un
ģenerālis M. Peniķis), kā arī „Strēlnieku bataljonu dibinātājs” un Brāļu kapu komitejas loceklis
deputāts J. Goldmanis, ģenerālis Kalniņš (Vecais) no Latvju veco strēlnieku biedrības, arī LR
sūtniecības padomnieks Parīzē Pēteris Sēja – kā Doles Lasāmā kluba pārstāvis. Pasākuma norisi
nākamajā dienā atstāstīja „Latvijas Kareivis”, arī atzīmējot: „Atklājot pieminekli, ministrs nodod
to tautas sargāšanā, uzaicinot visus vienoties lūgšanā par Latviju. Pēc valsts himnas ministrs
atsedz jauno pieminekli. Tas vienkāršs un skaists, obeliska veidā”. Jāpiebilst, ka šī pieminekļa
atklāšana notika dienās, kad pagāja 10 gadi kopš Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas.

Pagastā tolaik darbojās Brāļu kapu komitejas vietējā nodaļa. Šos kapus kopa arī Kuģu saimnieks,
bij. latviešu strēlnieks, skolotājs Jānis Sēja; pie viņa vasarā pulcējās vecie strēlnieki, godinot
kritušo biedru piemiņu. Latvijas Republikas laikā Pirmā pasaules kara notikumu apzināšanā
iesaistījās skolas. Kopā ar pagasta sabiedriskajām organizācijām tika rīkoti piemiņas pasākumi.
Mazpulcēni skolotāju vadībā apzināja kauju un apbedījumu vietas un tās iezīmēja īpašā kartē.
Padomju laikā Brāļu kapu kopšanā iesaistīja vietējos komjauniešus, skolēni tika vesti pārgājienos
pa strēlnieku vietām. Trešās atmodas laikā vietējā Kultūras fonda kopa ik vasaru rīkoja
Strēlnieku Dienu. …

Pirmā pasaules kara karavīru brāļu kapiPazīstamākie latviešu strēlnieku brāļu

kapi ir pie Kuģu mājām. 1925. gada 26. VII te atklāts dzelzsbetona tipveida
piemineklis pēc E. Laubes projekta. Uz tā uzraksts: “1916. g. jūnijā un jūlijā
kaujās pret vāciešiem kritušo 6. Tukuma, 7. Bauskas, 8. Valmieras un 2.
Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu 200 kritušo karavīru piemiņai. Tēvuzemes
brīvestību pirksim mēs ar asinīm”.
3Otri brāļu kapi atrodas apmēram 1 km uz ZR no Pārupjiem, uz DR no
Butleru mājām. Te pēc 1916. gada jūlija kaujām tika apbedīti 250 latviešu
strēlnieki un 160 krievu karavīri. 1930. – 1931. gadā te tika uzcelts Allažu
šūnakmens piemineklis, kura centrā smilšakmens plāksne ar tekstu: “1916.
gada 6. Tukuma un 7. Bauskas Lat. Strēln. Pulku 250 kritušo piemiņai.
Daudz paaudzes še attecēs un Jūsu darbus pieminēs. Blakus atrodas otrs
šūnakmens piemineklis, celts obeliska veidā pēc arh. A. Birznieka meta. Tā
izmēri – 175x 100 x 50 cm. Piemineklī atveidots pareizticīgo krusts, zem tā
betona plāksne ar tekstu: “160 krievu kritušo karavīru piemiņai. 1916.g.
Kapu teritoriju (26 x 35 m) apjož zemes valnis. No vācu karavīru kapiem
tuvāk apvedceļam ir “Maschin” 1. pasaules kara kapi, kuros apbedīti 34 vācu
karavīri. Tie atrodas pie Gaņģu (Priedes) mājām, t.i. kur pašreizējo Rīgas
apvedceļu krusto Ķekavas Plakanciema ceļš. 1939. gadā tiem uzstādīts
granīta piemineklis, bet tam abās pusēs betona plāksnes ar apbedīto vārdiem,
tiesa vairākums no tiem ir nezināmi. Citas Pirmā pasaules kara karavīru
apbedījumu vietasApmēram 0,6 km no Skujniekiem, ceļa labajā pusē, kas
ved uz Rīgas – Ķekavas šoseju Olaines mežniecības 65. kv. apbedīti 1916.
gada maija –jūlija kaujās kritušie karavīri no 10., 11., 12., 17., 45., 49., 50.,
Sibīrijas strēlnieku pulka un 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona, kā arī
no 21. mortīru artil. divīzijas. Vieta apaugusi ar mežu, tomēr dažas kapu
kopiņu rindas ir saskatāmas. Pēc dažām ziņām Skujniekos atsevišķā kapā ir
guldīti 1. Daugavgrīvas bataljona karavīri. Strēlnieku apgaitas mežā starp
apvedceļu, Butleru fermas ceļu un Meža Aškevicām atrodas 5. krievu armijas
artilēristu apbedījuma vieta ar piemiņas zīmi – čuguna krustu (nolauzts) un
granīta pamatni, kurās iekalti kritušo vārdi
.pieturas punkts – Nāves sala
Nāves sala — agrāk pussala, tagad sala Daugavas kriesajā piekrastē, Rīgas HES ūdenskrātuvē,
kas atrodas Ķekavas novada Daugmales pagastā. Tā aizņem aptuveni 2 km². Pirmā Pasaules kara
laikā Krievijas karaspēkam atkāpjoties no Kurzemes un Zemgales, dažas karaspēka daļas bija
palikušas Daugavas kreisajā krastā un ierakušās pussalas attekā. Šos ierakumus pakāpeniski
paplašināja un izveidoja par stipru, diviem bataljoniem piemērotu placdarmu. 1916. gada 14.
aprīlī 3. Kurzemes un 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu norīkoja palīgā krievu vienībām
aizstāvēt šo nelielo placdarmu Nocietinājumi tika intensīvi apšaudīti dienu un nakti. Aizstāvju
vienības mainījās ik pa trim nedēļām. Pārmaiņus šie abi bataljoni cīnījās pret vāciešiem, kur
ienaidnieki apmētāja viens otru ar rokas granātām. Aizsargājot šo placdarmu, abi latviešu
bataljoni zaudēja 167 karavīrus, tāpēc strēlnieki šo vietu nosauca par Nāves salu. 1924. gada 27.
jūlijā valsts prezidents Jānis Čakste atklāja pieminekli Nāves salas aizstāvjiem. Tā autors bija
Eižens Laube. Pēc Rīgas HES ūdenskrātuves uzpludināšanas pussala izveidojusies par salu.
 
2.pieturas punkts – Senču svētkalniņš
Jāņu kalns – Senču svētkalniņš – varoņu piemiņas vieta. Latviešu tautas likteņupes Daugavas
krastā Daugmalē atrodas pakalns, ko tautā dēvē par Jāņu kalnu. Kalna apkārtnē norisinājušās
daudzas vēsturiskas cīņas. I pasaules karā te izcīnītas niknas kaujas. 1937. g. meža dienās šai
vietā iedēstītie piemiņas koki pauž par varonīgajiem cīnītājiem, kas, pildot savu karavīra
augstāko pienākumu, nav žēlojuši dzīvību. Pakalna virsotnē piemiņas ozolu paēnā ir uzcelts
akmens pamats jāņugunīm. 1994. g. uz šī pamata tika novietots Tālivalža Muzikanta veidotais
piemineklis „Važu rāvējs”.

LR Aizsardzības ministrijas Jaunsardzes un informācijas centra iniciētā projekta “Atceries

Lāčplēšus” ietvaros Latvijās apzināti Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, kas varonīgi cīnījušies par
Latvijas valsti. Projekta mērķis bija rezultātā katrā novadā un pilsētā uzstādīt piemiņas zīmi
stēlas veidolā – kā pateicību no Latvijas tautas. Latvijas valsts pirmais un augstākais
apbalvojums – Lāčplēša Kara ordenis – piešķirts 7 Mārupes novadniekiem. Viņu vārdi un
dzimšanas dati iegravēti piemiņas zīmē, kas Latvijas simtgadē, 2018.gada 11.novembrī atklāta
Mārupes kapos. Šī zīme kalpos kā valsts atpazīstamības simbols un vieta, kur Lāčplēša dienā
pulcēties tautai, aizdedzot svecītes par Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem kavalieriem. Stēlā
iegravētie kavalieri dzimuši, apbedīti vai kādā dzīves posmā dzīvojuši tagadējā Mārupes novada
teritorijā. 
Stēlas granīta sagatavi pašvaldība saņēmusi dāvinājumā no LR Aizsardzības ministrijas,
gravēšanas un uzstādīšanas darbus īstenojusi pašvaldība. Izpēti par novada Lāčplēša ordeņa
kavalieriem veikusi novada iedzīvotāja Gunta Lielkāja un pašvaldības tūrisma organizatore Elīna
Brigmane. Pateicība arī Latvijas Kara muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītājam
Mārtiņam Mitenbergam par informācijas pārbaudi.

LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA KAVALIERI MĀRUPES NOVADĀ:

 

Kapteinis Nikolajs Ošiņš, 1901.-1941.

Seržants 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. Apbalvots par 1919.g. 15.oktobra cīņām Bolderājas rajonā.
Dzimis 1901.g. 5.augustā. Dzīvojis Mārupes novadā, Cērtenes ielā. Rīgā tirgotāja ģimenē.
NKVD apcietināts 1941.g. martā. PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija 1941.g. 29.jūlijā
Maskavā notiesāja uz nāvi. Ordenis piešķirts 1924.g.
 

Vecākais apakšvirsnieks Dāvids Kretulnieks, 1892-1970

Vecākais apakšvirsnieks 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā. Apbalvots par kauju

1916.gada 23. decembrī starp Mangaļiem un Skangaliem. Dzimis Ezeres pagastā. Miris Latvijā,
apbedīts Mārupes kapos. Ordenis piešķirts 1924.g.

Virsseržants Jānis Krūmiņš, 1893.-1968.

Virsseržants 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Apbalvots par cīņām 1919.g. 19.-21. novembrī pie
Līvbērzes. Ordenis piešķirts 1921.g. Dzimis 1893.g. 16.decembrī. Bieriņu pagastā, Rīgā. Miris
1968.g. 26. janvārī Beerfelden, Vācijā.

Kaprālis Herberts Resnais, 1989.-1946.

Kaprālis 1. partizānu pulka Atsevišķā eskadronā. Apbalvots par 1919.g. 9. jūnija cīņu pie Borchu
(Atašienes) stacijas. Ordenis piešķirts 1923.g. Dzimis 1898.gada 27.augustā Rīgā. Apcietināts
1945.g. 25.janvārī Rīgas apriņķa Babītes pagasta “Liberos”. 1941.g. 14.jūnijā deportēts.

Dižkareivis Eduards Stebers, 1890.-1970.

Kareivis 1. (4.) Valmieras kājnieku pulkā. Apbalvots par 1919. g. 7. aprīļa sakaru atjaunošanu uz
Rīgas-Pleskavas šosejas pie Jaunlaicenes skolas starp mūsu un igauņu vienībām. Ordenis
piešķirts 1921.g. Dzimis 1890.g. 26.maijā Stāmerienas pag. Mūža nogalē pensionārs. Miris
1970.g. 2.jūlijā Mārupes pag.

Kareivis Arvīds Vuškalns, 1902-1958.

Kareivis 6. Rīgas kājnieku pulkā. Apbalvots par cīņu 1919.g. 9. oktobrī pie Ziepniekkalna, Rīgas
rajonā. Cīņā smagi ievainots. Ordenis piešķirts 1922.g.

Dzimis 1902.g. 28. jūn. Jaunlaicenes pag. Miris 1958.g. 4. jūlijā Rīgā, apbedīts Mārupes kapos.

Kareivis Eduards Ābele, 1899.-1944.

Kareivis 11. Dobeles kājnieku pulkā. Apbalvots par izlūku gājienu 1920. g. 11. jūnija naktī pie
Krasnojes ciema Osvejas rajonā Latgalē. Ordenis piešķirts 1920.g. 1899.g. 30. janvārī Rīgā.
Atvaļināts 1922.g. 20. janvārī. Dzīvojis Mārupes pag. Tēriņu ciema Caunās, strādājis par
mašīnistu. Vietējās aizsargu nodaļas dalībnieks. Par turpmāko likteni ziņu nav.